Kā mainīt savu dzīvi

Vai Tevi nekad nav urdījusi sajūta “it kā dzīvē visa kā ir gana – ģimene ir, naudas pietiek, darbs ir + esmu vesels, visi priecīgi. Bet kaut kā neesmu līdz galam apmierināts ar dzīvi kopumā”? Un tā sajūta neatstājas. Ar gadiem tā kļūst spēcīgāka un uzmācīgāka. Un tad kaut kur uzpeld apziņa “Es neesmu apmierināts ar savu dzīvi” un “Kā mainīt savu dzīvi? Kā es to varu izdarīt?”

Tas, noteikti, ir nevis miljons, bet visu piecu miljonu dolāru vērts jautājums – kā izmainīt savu dzīvi 🙂

Un ko mēs parasti darām, kad vēlamies ko mainīt? Ķeramies pie lietas – atrotām piedurknes un metamies “vagā iekšā”. Jo “darbs tak’ dara darītāju”, “acis darba izbijās, bet rokas darba nebijās…”. Protams, protams. Darbs un darbošanās ir ļoti svarīgi, bet pirms ķeramies pie savas jaunās dzīves kaldināšanas, ir vērts paštukot, kas tieši mani dzīvē neapmierina un kas ir TAS rezultāts, ko es vēlos sasniegt?

Vai tiešām sieva vainīga (70% gadījumos tā vīriešiem ir pirmā doma :)? Vai tiešām kliedzošie bērni ir beša patiesais iemesls (15% gadījumos tā vīriešiem ir otrā doma)? Vai boss ir tas, kurš manio nenovērtē (10% gadījumos tā vīriešiem ir trešā doma)? Bet iespējams gruzdošās sajūtas “neesmu apmierināts ar savu dzīvi” cēlonis ir kas cits?

Mans novērojums ir, ka CĒLONIS šai neapmierinātībai ir NETICĪBA SEV! Vienalga vai tā ir neticība darīt to, kas ir mans aicinājums (vai es spēšu nomainīt esošo nodarbošanos pret TO, kas radīs lielu prieku dzīvē?) vai neticība sasniegt jebko augstāku, par ko, kas šobrīd jau sasniegts dzīvē (ko dzīve laimīgā kārtā ir piespēlējusi). Un tad es turpinu sapņot, bet neko reāli nedar. Jo es neticu sev un es neticu, ka es to varu. Sirds dziļumos – neticu.

Pajautā sev un pavisam godīgi – vai Tu sev tici?

Vai Tu tici, ka vari kļūt par populāru sportistu vai mākslinieku? Vai tici, ka vari nomainīt pašreizējo labi apmaksāto un drošo ofisa darbu pret nezināmo, bet ļoti vilinošo nodarbošanos, kura jau sen Tev iekritusi sirdī?

Un atbilde uz jautājumu – kā mainīt savu dzīvi – ir noslēpusies Neticībā sev. Kas ir jādara, lai mainītu dzīvi? Ir jādara viss, lai es (Tu) sāktu sev ticēt 🙂 Es zinu, tas izklausās tik banāli un vienkārši, bet realitātē tik neizdarāmi. Tas ir kā skatīties naktī uz mēnesi – es to skaidri redzu, bet ar roku aizsniegt nevaru.

Ir dažādi veidi, kā SĀKT TICĒT SEV VAIRĀK, bet būtiski ir saprast, ka manas tehniskās zināšanas tikai drusciņ un īslaicīgi uzlabos ticību sev. Lai cik jaunas prasmes es iegūtu un lai cik konferencēs un semināros apbružātos, ja nestiprināšu ticību sev pēc būtības, tad savu dzīvi neizmainīšu.

Tātad kā mainīt savu dzīvi? Sāc attīstīt ticību sev. Un nevis izšķiroties no savas vecās sievas. Un nevis apmeklējot ekseļa vai kā-nopelnīt-pirmo-miljonu-online daudzsološos kursus, bet gan stiprinot ticību kā tādu. Ticība sev tādam, kāds es te pliks stāvu – bez papildus kursiem, bez papildus uzplečiem un tituliem. Pliks es. Plika ticība sev. Viss.

Ja uzreiz gribi ķerties pie ticības sev stiprināšanas, rekur ir vietne, kur ir atrodami pāris trāpīgi gudru cilvēku izteikumi par ticību sev + labi ieteikumi, kurā virzienā rakt: https://gintafiliasolis.wordpress.com/tag/ticiba-sev .

Par ticību sev un veidiem, kā to stirpināt drīzumā uzrakstīšu detalizētāk, jo pašam neticēšana sev ir aktuāla 🙂

Par manu neticēšanu runājot, ilgu laiku šo jautājumu biju veiksmīgi noslēpis aiz daudziem steidzīgiem darbiem, mazākām veiksmēm dažādās dzīves jomās. Bet pavisam nesen saskāros (un joprojām saskaros) ar Vai es ticu sev? jautājumu aci pret aci.

Pirms dažiem mēnešiem aizgāju no ofisa darba. Samērā piespiedu kārtā. Tā gadās. Un tā kā uzreiz jaunas siltas ofisa darba vietiņas vēl pa rokai nebija, bet bija šādi tādi uzkrājumi, nolēmu pievērsties projektam, par kuru sapņoju jau labu laiku – pašam sarakstīt grāmatu! Wow, wow! Vienam pašam! Savu grāmatu! Sapņi par šo vienmēr ir bijuši tik saldi un happy-endīgi. Tā nu es nolēmu, ka ir jārealizē šis sapnis dzīvē.

Garā stāsta īsā versija ir tāda, ka sarakstīt grāmatu ir ļoti grūti un izaicinoši – gan informācijas vākšana, gan rakstīšana, gan būšana vienam un sevis disciplinēšana un vēl daudzas iepriekš manos sapņos nebijušas skarbās dzīves nianses. Drīz vien es sapratu, ka no realās situācijas, kurā atrodies līdz sapņa rezultātam mēdz būt prāvs gabals ejams – tā kā līdz mēnesim naksnīgās debesīs.

Un tad kādu dienu es sev pajautāju – Tu vispār tici, ka Tu vari to grāmatu sarakstīt? Tu tici, ka Tu esi tik gudrs un apņēmīgs, ka izdosi grāmatu? Un tad nāca vēl tādi jautājumi kā – vai Tu tiešām domā, ka Tu esi tāds eksperts, ka kāds gribēs lasīt Tavu grāmatu? Kam tā Tava grāmata vispār ir vajadzīga?

Es sapratu, ka mana ticiba savām spējām sarakstīt grāmatu un būt par autoritāti ir ļoti ļodzīga un šķobīga. Tas nebija patīkami. Uz kādu laiku pārņēma depresība sajūta un bezcerība.

Kopš tā laika ir pagājuši pāris mēneši. Es joprojām rakstu grāmatu. Man ir kā pa kalniem un lejām. Bet būtiski ir, ka es neesmu atmetis grāmatas rakstīšanu un apņemšanos to izdot + es zinu, ka šis ir TICĪBAS SEV jautājums. Tādēļ es ne tikai rakstu grāmatu, bet arī cenšos nostiprināt ticību sev.

Vai es nonācis pie heppy end? Nē, es vēl esmu tikai ceļā. Bet atskatoties uz pāris mēnešus senu vēsturi un savām sajūtām es zinu, ka šajā laikā ir noticis progress. Es esmu sācis sev vairāk uzticēties, ticēt sev un novērtēt sevi pliku – kā es te stāvu. Bez ekseļa un kā-nopelnīt-pirmo-miljonu-online kursiem.

(Visited 3 times, 1 visits today)

Atbildēt

Close Menu
shares