Paļaušanās

Katra cilvēka dzīvē pienāk brīdis, kad viņš ir iespiests stūrī = spiests nomest savas augstprātības un lepnības bruņas un atzīt “es nespēju visu kontrolēt”, “es nespēju visu šo panest viens pats”, “man vajag kādu, uz ko paļauties”.

Bieži vien šāds brīdis neiestājas vienā dienā. Tā nav lampiņas ieslēgšana tumšā telpā, kad vienu brīdi istaba ir tumša, bet nākošajā jau to piepilda gaisma. Bruņu nomešanas brīdis parasti nāk lēnām, gadiem, grūtām situācijām un emocijām krājoties.

Man arī ilgu laiku šķita, ka es esmu liels, stiprs, ka man nevajag atbalstu. Šķita, ka es pēc būtības kontrolēju savu dzīvi un nosaku savu dienas kārtību. Es biju akls un muļķis 🙂 Iedomīgs.

Bet samērā nesen es pievērsos PAĻAUŠANĀS tēmai. Pareizāk sakot esmu par to domājis laiku pa laikam, bet līdz galam nekad tā arī neesmu PAĻAUŠANOS tā pa īstam pieņēmis.

Paļaušanās uz ko?

Paļaušanās uz ko augstāku, uz Dievu, uz Dieviņu, uz Universu, uz Labo matēriju vai ko citu – tas lai paliek katra paša ziņā. Es runāju par godīgu atzīšanos sev un pasaulei, ka es nekontrolēju savu dzīvi, ka es nespēju kontrolēt procesus sev apkārt. Jā, es varu tos ietekmēt, bet ļoti daudz kas ir atkarīgs no dažādiem faktoriem, no citiem cilvēkiem, no KĀDA.

Laikam jau cilvēkam visgrūtākais ir atzīties – es nespēju kontrolēt savu dzīvi. Tas izklausās nevīrišķīgi, vai ne?

Bet realitātē tas nav nevīrišķīgi. Tieši otrādi – tā ir spēka un vīrišķības atklāšana sevī. Atzīt savas kļūdas, savu vājumu ir grūti un nebūt visi to var (lai gan visi ir vāji). Atzīstot to cilvēks atbrīvojas no mākslīgām iekšējām barjerām (man ir viss jākontrolē!) un caur to iegūst lielāku mieru un prieku par dzīvi.

Jā, es atzīstu, ka es nespēju kontrolēt savu dzīvi. Ko tad vispār es spēju kontrolēt par 100%? Un es atzīstu – es gribu paļauties. Savādāk dzīvot ir grūti. Tā nasta vienam ir par smagu. Es paļaujos uz Dieviņu (tā es Viņu saucu), ka viņš būs manā pusē brīdī, kad man to vajadzēs (un Viņš vienmēr ir) un pat, ja kādā dzīves brīdī es piedzīvošu neveiksmes, es paļaujos, ka Viņš vada manu dzīvi caur grūtībām uz labo. Melnie dzīves brīži ir mācības, pārbaudījumi un tikai tādas bedres manā ceļā.

Esmu iekļāvis Paļaušanos ikdienas meditācijā. Ieelpojot, es ieelpoju Paļaušanos uz Dieviņu (nāc Dieviņ manā dzīvē); izelpojot es izpūšu no sevis nedrošību, bailes, saspringumu par lietām, kuras nevajadzīgi gribu kontrolēt.

Un, jā, šī paļaušanās nenozīmē, ka es neizturos atbildīgi pret savu darbu vai mājas pienākumiem. Nē, es daru visu ar degsmi un enerģiju, bet atzīstu, ka rezultāts nebūt nav atkarīgs tikai no manis. Es daru paļaujoties – uz sevi, uz Dieviņu un caur viņu arī uz Tevi 🙂  

Atbildēt

Close Menu
shares